Izbraucam no Gulbenes stacijas, pulksten 10:48.

 

10:48, Latvijas ziemeļaustrumi

  

Velopārgājiens no starta vietas veda 2 km pa gulšņiem starp un blakus sliedēm, bet tad atradām īsto dzelceļa stigu bez gulšņiem.

 

Velopārgājiena "Velkonis 2011" komanda - Atis, Ģirts, Andris, Henrijs, Dina un Ieva, 0-tais kilometrs, Gulbenes stacija

  

Jau mirkli vēlāk esam senatnes apdvestajā Kamaldas stacijā, kur gaidam vilcienu kurš nekad vairs nepienāks.

 

Kamaldas stacija, 2011. gada 8. oktobris

  

Galvenā pasākumā apmeklējamā celtne bija Svētā Jāņa baznīca Galgauskas pagastā. Laužot ceļu uz Baznīcu garām kādai hdroelektrostacijai, Andra jauno formas tērpu pagaršo vietējais Reksis, taču no spēcīgāka kodiena atturas. Un tad pa antīku, sen nebrauktu ceļu Tirzas upes rietumu krastā sasniedzām 19. gadsimta vidū  Krievu – Bizantijas arhitektūras stilā celto Svētā Jāņa baznīcu.

 

Svēta Jāņa baznīca, Galgauskas pagasts

  

Baznīcas iekšpusē valda ievērojama postaža, lai arī ir pazīmes, ka tā joprojām tiek izmantota reliģiskiem mērķiem. 

 

Pievērsiet uzmanību somai, tas ir vācu ērglis vai eņģelis?

  

Visi dārgumi zem Galgauskas svētā Jāņa baznīcas altāra bija izzagti labu laiku pirms mūsu ierašanās. Fiziķiem varētu būt interesanti, ka šīs bedres sienas ļoti stipri atstaroja sarkano gaismu, kas ļauj spriest par grunts ķīmisko sastāvu šajā vietā.

 

Tukšā dārgumu bedre Galgauskas svētā Jāņa baznīcas altāra vietā.

  

Baznīcas izliektais skārda jumts iespējams koncentrē lielu daļu elektromagnētiskā starojuma tās iekšienē, baznīcas ārmalās veidojot pazemināta starojuma zonas, kas, kā redzams bildēs, labvēlīgi ietekmē egļu augšanu.

 

Bizantijas arhitektūras stilam raksturīgais izliektais arkas jumta elements ar Krievu stila jumtiņu

 

Egle, skats no baznīcas zvanu torņa

 

Oriģinālā velopārgājiena "Velkonis 2011" nozīmīte

  

Tālāk Lizumā nogriezāmies no dzelzceļa, lai apmeklētu vietējo velnu. Šī iespējams ir vieta, kur apstājas visi tūristu autobusi, jo nav nekā cita ko te skatīt. Monumenta grandiozums elpu pārāk neaizrauj, tomēr apsēsties apēst līdzpaņemtās desiņas šeit var. Netālu no velna noglabājām pārgājiena nozīmīti, ko kāds geokeša atradējs varēs iemainīt pret kādu no savējām. 

Lizuma velns

  

Pēc velna apmeklējuma devāmies uz Jaunpiebalgu. Tieši Jaunpiebalgas posmā starp abiem asfaltētajiem ceļiem dzelzceļa stiga ir vietējo rallistu izbraukta, ar pamatīgu trepi un grants putru, kas padara pārvietošanos šeit salīdzinošu grūtāku, kā pārējā daļā. Jaunpiebalgā tika ieturētas pasakainas pusdienas ar zemenēm un avenēm.

Negribējās celties no galda, jo uz to brīdi bija skaidrs, ka pēdējais vilciens no Ieriķiem uz Rīgu ir nokavēts. Līdz vilcienam, kuru nokavēsim uz to brīdi bija palikušas 1,75 stundas un aptuveni 65 km. 

Pusdienas Mazrītiņos

 

Posms Jaunpiebalga – Ieriķi noteikti ir skaistāks par posmu Gulbene – Jaunpiebalga, ar līkumiem, gravām un kalniem. Tomēr lielāko daļu skaistuma skatījām tumsā priekšā braucošā velo aizmugurējās riepas izskatā un tumsā.

Pēdējais no objektiem, pie kura tiek piestāts ir tilts pār Gauju Jaunpiebalgā, kur trenējas jaunie kakla skriemeļu lauzēji. Īpaši kūli šeit skaitās lēkt no augšējās tilta metāla sijas, bailīgākie lec no sliežu līmeņa un arī tikai uz kājām. Ģirts šeit ir noglabājis savu ģeokešu kaut kur zem sliežu līmeņa, tomēr to atrast neizdodas, laikam kāds no lēcējiem būs saglabājis neizmežģītu kaklu un visu mantību savācis. 

Tilts pār Gauju, Jaunpiebalga

 

Tieši 100 km no Gulbenes pār dzelzceļa stigu atrodas Cēsu – Vecpiebalgas ceļa tilts. Andris šeit taisījās kāpt augšā un lekt no tilta lejā, lai izbeigtu ciešanu pilno ceļu, kas solījās nebeigties vai līdz pašai Rīgai un tikai nākamās dienas rītausmā.

Ieriķos ir nobraukti 130 km, pēdējie 8 km pa Veclaicenes šoseju tumsā un ar baļķu vedējiem. Nākotnei paliek izzināt abus ceļa galus Ieriķos un Pie Krievijas robežas. Pirmo neredzējām, jo bija tumšs, otro – jo pārāk tālu vēl aiz Gulbenes.

www.multisports.lv